es skatos pa logu ārā un ir drausmīgi skaistas debesis, tādas telpiskas un piepīpētas, tie mākoņi iepīpēti debesīs, zilas, skaistas, skaistas, skaistas. Un elektrības vads iegrauzies tajās un bērziem lapiņas ošņā gaisu. Viss plivinās. Kā es gribētu tā nepiespiesti plivināties tajās ar kājām nopakaļ. Gribētu, gribētu, gribētu. Sapratu. valodiskā domāšana kā kankari uz tīras ādas. Tūlīt es kļūšu vieda. Ko tu pīpēji? Mātei vaigi kā rozā ruksim, priecīgi, spīdīgi. Tā ir mana jaunā mantra.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}