pelican

Aizmirstā pasaule smagi elš aiz muguras un man ir jāpasteidzas atcerēties, lai nenokavētu tēju ar dieviem. Tur ir viņi visi, sapulcējušies sasēdušies kā nu kurš māk un kā nu kur pieņemts- Buda protams lotosā iekārto savas pāri plūstošās miesas krokas, sakaltušais dūdieviņš kā tikla meitenīte, sabīdijis izkaltušās kājiņas kopā un stutējas pret savu koku sakņu spieķi. Esmu sevī savilkusi visu, kamēr- tā, mani tur negaida. bet es jūtu kā cauri miglai stiepjās balta roka kā dejā izmests linu dvielis. Vertikālā strīpiņa krūtīs  jūt  metāla monētas smaržu, ko tā uzmanīgi tur savos tievajos pirkstos. Ar mokām valdu nepacietību, kā mazu dumju sunīti, varētu pat iespert, galu galā pati jau vien viņš esmu. Bet pagaidām ir jānogaida un jāapvīlē nagi savām grābekļrokām, lai nesaskrāpē, kad pienāks.