Piedod man Dievs, tu, režģi nolāpītais, kas stindz caur apkārt esošajiem gaļas konserviem iestīvētiem pufaikās un plastmasu, ka es redzu savītušas ausis caur sarainām matu šķipsnām. es zinu, tu centies. Bet tik un tā mana mēle nav jēdzīga, bet slinka vabole dobumā un es atpazīstu kā caur pelēkumam uz ritentiņiem stumjās Francis- majonēžu burvis. Tur uz pretimstāvošās sievietes kakla šūpojās bronzas tīrasiņu jūraszirdziņš ieritinātu asti. Mutē sāk ražoties siekalas vēl un vēl un vēl un vēl un bail, ka citi sadzirdēs. nekas nav statisks, viss viļņojās, viļņojās, viļņojās. Un caur visām dinamiskajām skaņu piestātnēm mani ik pa šīs pilsētas mērogcentimetram pārsteidz elektroniska suņa reja. Piedod, bet es to nespēju neizvēlēties, ne apstādināt. pilns trolejbuss ar savārgušiem skumjiem troļļiem un pazūd svarīgums, ka mani fiksē. Attālinās, atiet. Tiešām dīvaināk nekā paradīzē es saku, ja paradīze bij tas ko tu domāji. + garāmlidojošs balodis (tas laikam tavs vēstnesis) ar knābī satvertu: "Un tas vēl nav vissss!!".