![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jerlanos 02.04.48.
Te nu tu redzi vienu no tiem nelaimīgajiem, kurš grib izteikt savas domas un jūtas tā kā tieši jūt, bet tiklīdz darīšana ar papīru, tā nekas neiznāk- ne uz to pusi. Ja man būtu- Tev rakstīt vienaldzīga lieta, tad nu nekas- viens daudzums ko uzrakstītu. Tagad gribās izjūtu pārvērst vārdos bet tā darīšana man nemaz nav pa spēkam. Šīs pašas neprašanas pēc, tik gausi rakstu, tamdēļ ļaunā neņem, jo vienaldzība un slinkums pa visam nav šinī lietā piemaisīti.
Kad biju pie Tevis Gulbenē, viss man atstāja ļoti siltu, patīkamu un neizdzēšamu iespaidu. Par visu varu, tikai daudz reiz no sirds Tev pateikties. Esmu izjutis to ko nevēlētos nekad zaudēt. Viss jau būtu labi, kaut tikai Tu nebūtu sirdij tik bīstama- tagad to skaidri jūtu. Domas vienmēr novēršas taisni uz Gulbeni un tad jādomā tikai par vienu cilvēku. Tu jau viņu pazīsti- vai ne? Vēl vienu lietu nesaprotu- kamdēļ visai jušanai jābūt tik saldi-sērīgai? Cik varu atcerēties, kādreiz tā apmēram jutu sen atpakaļ- jaunībā.
Tu teici!- "Grūti mani iekustināt", tomēr daži to var, bet kā ar apturēšanu?- to gan nezinu, tur laikam vajadzīgi daudzi gadi. Ko lai izdara, kad man sirds konstrukcija ar vienu mīlas kambari, kurā var mājot tikai viena iemītniece. Tādā gadījumā, kad iemītniece to atstāj, tad jātaisa liels ilgstošs remonts, tā ka pats atstājējs lai neko nezina un domā ka palicis viss kārtībā. Pēc ilga remonta var nākt tikai jauna un tad, kad no iepriekšējās vairs nav ne jausmas; bet arī tāda tikai kura var patikt šodien, rītu un bezgala ilgi. kas pati tikai drīkst aiziet, bet izstumt kuru nevar nekad. Tamdēļ laikam tā iekustēšanās neatkarājās tik daudz no manis. No jaungada iekustināts nu būtu, bet baidos ka nepaliku par mīlas ubagotāju jo tā neesot stipras sirds pazīme.
Laime kad vasara vairs nav tāļu, bet tomēr garš laiks, lai no sapņiem vien dzīvotu, bet gan jau būs labi! Uz šo pusi; kaut pasts nāktu ātrāki! Kad Tu brauksi uz mūsu pusi ciemā? Pasveicini visus ko pazīstu.
Visu labu.