pelican

šodien uzvilku savu puiciskāko cepuri, kurtku un vecās džinsas un izbraukāju maskačku. to, kura tuvāk slāvu tiltam gar sliedēm, kurās atspīd mākoņi. tur, kur mazās ābelītes krupainajiem zariem, peļķes, izplūkāti kaķi, šķūņveida mājas, pagalmiņi ar dažiem mitrā zemē iemītiem bruģa celiņiem, 40 gadus vecām šūpolītēm. pa šūpolītēm bērni vairs nelodā, jo mazajiem čigānēniem interesantāk ir spēlēties ar izlietotām šļircītēm, bet citiem - galva iebāzta datorā.

Izbraukāju arī savu rajonu. daudz kas ir mainījies. braucu garām poliklīnikai, kura kādreiz atradās ierakumos. tas ir, apkārt nebija nekā, tikai dubļi un kārkli. neatceros, kāpēc man tur bija regulāri jāiet. atceros vienreiz gāju līdzi draudzenei, kura pa kluso darīja kaut ko pie ginekologa (pa kluso no vecākiem). vai tik ne to pašu. pēc kāda laika gājām atpakaļ, bet viņai nebija spēka paiet, tad abas apsēdāmies ceļa malā dubļos, jo zālīte vēl nebija uzaugusi. garām brauca mašīnas lielā ātrumā. tālāk aiz betoniem čiepstēja zvirbuļi, spīdēja saulīte un mēs abas jutāmies dīvaini laimīgas.
izbraukāju arī rajonu, kurā dzīvo/ja pirmā lielā mīla. šo rajonu iepazinu, jo biju viņā nenormāli (vārda vistiešākā nozīmē) iemīlējusies. tad man bija 13 gadi. katru dienu klīdu šajā apvidū cerībā sastapties. nejauši :) tas bija maniakāli.

Beigās garām mežam (tur gan es neeju, jo aiz katra koka trisunčiks) ieripinājos savā pagalmā un nopriecājos, ka nekas nav mainījies. Viss tāpat - saulīte spīd, daži logi vaļā, var dzirdēt kā kaimiņienei pannā sprakšķ kotletes, veļa izžauta, katafalks savā vietā, kaķu tantes ar lakatiņiem, pufenēm un biezajām zeķubiksēm ciemojas kaķu mājā, trepjutelpā lenteris ēno uz sienām ārpuslaika mieru. pietrūkst vēl tikai atslēgas gumijā iekārtas kaklā. Sajutos dīvaini laimīga.

Tā lūk, rajona lielā šprice ieblieza pa vēnām iedvesmu.