Ha!
pamodos es no tā, ka uz mani krīt ūdens, jeb līst lietus, Kristīne vēljoprojām stāvēja asanā, bet nu jau zem 10 cm jumtiņa. mēs abas izlēmām pieņemt kaimiņienes uzaicinājumu un iet zem viņas mājiņas jumta dzert tēju. drīzi man jau arī bija jāiet uz autobusu, kas brauca uz Ķekavu. Mamma bija iekritusi lamatās un atvilināta līdz ĶEkavai, kur savukārt dzīvo mana māsa ar bērneļiem. bērniņiem. protams, ka es aizsēdējos, tamdēļ nācās man iet pa īsāko ceļu- šķērsot labības lauku. tenterēju es pa runkuļiem, saplēsu savu mīļāko sandali, tā ielipa mālos, pēda aizskrēja tālāk. uz autobusu paspēju. autobuss brauca pieturot KATRĀ pampāļciemu pieturā uzņemot uz klāja visādus ķērpjbāržus, pufaiciņas, gumijniekus. šajā pārbraucienā nospriedu, ka jo tu draņķīgākā vidē dzīvo, sliktāk ēd, jo labāk izskaties. visas tās lauku meitenes un puiši bija ar drausmīgi pelēkām un pumpainām sejām. te tev nu bija lauku labumiņi. piemēram es tagad arī, nepīpēju vairs, nedzeru, gaļu neēdu- tikai dārzenīšus, auglīšus no tirgus, pati gatavoju- un protams, visādi izsitumi parādās, brūces, skrambas nedzīst.
ai, man apnika rakstīt. īsāk sakot viss beidzās labi, es pārēdos zivi, izvēmu zivi, ar kristīni taisijām dārzeņu kuģīšus. viņa pļāva zāli, es lēkāju apkārt tēloju suni, sarunas aptrūkās, atpakaļ braukt negribējās.