pelican

ō, es tev varu pastāstīt, kas notika nākamā dienā. tātad, pamodāmies kioskā pļavas vidū, piecēlāmies, izstaipijāmies, izlīdām ārā saulītē. Kristīne uzreiz piesnaisktījās pie avenāja un locija iekšā sarkanās odziņas, es ļoti pārmetoši vislaik skatījos, līdz teicu, ka man būs ļoti kauns, kad atbrauks mums pakaļ kioska īpašnieki (tā ir patiešām nekuriene) un redzēs, ka mēs esam tik neaudzinātas. uz ko viņa atbildēja, ka lai es te nepucēju mūsu mundierīšus, uz ko es atkal atbildēju, ka, kāpēc tad viņa iepriekšējā naktī man neļāva dzert vīnu? (viņai tad bija drastiskais nedzeršanas posms.)
mums pakaļ drīzi vien atbrauca onkulis un aizveda līdz manai vasarnīcai. atslēgas jau nebija tikvaitā. bet prieks liels, zivs vairs nesmirdēja (nosalusi laikam bija), no kaimiņienes dabūju deķīti, kuru noklāju dārza vidū un kā suņuks nometos čokurā un gulēju līdz pēcpusdienai (tur bija baigais plāns kā izkūpināt manu māti no Rīgas, aizvilināt līdz Ķekavai ar visām atslēgām, kas ir pusceļš ni Bauskas un tad es brauktu tām pakaļ) Kristīne tikmēr stāvēja savās asanās un sapņoja par Baba Džī.