es zinu, daba ir mana baznīca. pilnīgi piekrītu. vienīgais, kam ticēt, jo visi, visi apkārt ir apmaldījušies un noburti. visi turpina tā it kā tas būtu pa īstam. turpina fikciju, maldus un ilūzijas par laimi. samasē savas slimībiņas un NEKO NEDARA. es tā vairs negribu. es sevi tādu ienīstu no sirds. nododu visu pasauli, kalnus, kokus, mieru, plašumu, ritmu, gaismu, tumsu. visu savu dzīvi, šo lielo dāvanu nododu pliekanā cirka krāmu noliktavā, kur klauniem atklīmējušies deguni un balerīnām nodzerti mūļi. es zinu, ka jābēg un uz visfiksāko, man pat ir plāniņš. bet man māte vienreiz pateica vienu lielisku atziņu- mūsdienu cilvēki nemāk dzīvot ilgternmiņā, savā egoismā un nepacietībā pārņemti viņiem vaig šeit un tagad. bet es mēģināšu šoreiz izdarīt ilgtermiņa ieguldījumu, paciesties, pabeigt iesākto. un tad prom. iespējams pa visam.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}