nu tas parasti ta ir, ka visizcilako un stabilako nodomu atri vien nobliez no kajam, man pasai ta ir vairakas reizes bijis, un tad ir "fak, es biju tik superigu buudu sev izvelejusies, un beguma laiks to atkal aizskalo prom"
pilseta daudziem vinai nepiemerotiem ir ka rikle, kura noklustot lenam pa baribas vadu un ar varu tiec spiests uz leju ar neiedomajamu spiedienu un tad beigas tu esi tas, kas isteniba nemaz neesi, un kaa tad vairs lai kautko izmaina, ja esi parstradats un sapresets kautkada izmesto domrakstu kaudzu klucii.
tapec jau man pilsetas parasti ir tads asfaltaa iedurto acu sindroms, un tadas bailes, ka rokas tric, un kakla muskuli raustas, un lupam kaktini skobas un velkas te uz leju, te augsu, taa, ka nevar novaldit un likt aprimties.
un tev vienkarsi ir jabeg prom uz kadu laiku, nevar but, ka nav neviena iespeja, iznemot Rigu, kurai nevaretu iekerties roka un teikt, es tagad biskin pa tavam takam pastaigasos, tapat, lai palukotos uz veju rotalam un koku plivinasanos, un vairs neko citu, tikai dabu, dabu, dabu, un dabut sevi ieksa pec iespejas vairak dabiguma, un lai ieaug un darzniece Riga nevaretu izravet ara. es baigi vavuloju atkal, vai ne? piedod, neesi vieniga, kam gribas savus teikumus pabirdinat ka maizes drupatas izmezgitu sparnu putniem :)