pelican

nav nekāda dialoga un nebūs arī rādās vēl ilgi. un punkts un plakans akmens pa virsu. bet ir vietas, kurās es labprāt atgriežos un bailes tur izdilst pa fragmentiem izirst. tikai lai tur neviena nav. kāpēc nevarētu jūs visi saorganizēties un vienu dienu pazust no kaut kādiem apgabaliem. bet nu tā čotka, ar visiem saviem poleitelēniem, suņiem, kaķiem, kabatasnažiem. putni drīkst palikt. putni un tie, kas zin kā ir aizmirst, kā jāelpo. tad es varētu izložņāt visu, izlodāt. izsēdēties ceļamkrānu kabīnēs, nonākt tur aiz tās sētas, kurai priekšā dzeloņdrātis, pasēdēt koku māju pagalmiņā zem ābeles, salabot kādu vecu soliņu pie mājas.
un tas ir tikai tāpēc, ka nebūs nekādas ēdenes un cilvēki negulēs apkampušies ar tīģeriem, kā man to centās iestāstīt viena Jehoviete trepjutelpā. cilvēki pat nedosies tajās rokās, pat nepadomās, lai kādam kaut kas sasodīti piepildītos, nē, un zini, kas man to iemācīja- paši tuvākie mani dresē par zvēru, paši mīļākie ar vieglurunu stāsta, kā izplēst ar zobiem to ko gribas citam no stilba, kā izkasīt ar nagiem to, ko vēlies. vēlmes ir neierobežota iznīcība. vēlmes ir ..un neviens negrib pabīdīties. nu tad jau ir jāpagrūž. agresija. es tiešām nesaprotu, kāpēc mēs viens otru vēl neesam sākuši ēst. kas gan tur tāds. tasbūtu tikai tāds normāls noslēgums.