pelican

es nesaprotu, kāpēc vispār šeit kaut ko rakstu, bet gribās fiksēt, lai vēlāk, kad atkal būšyu visu sevi aizmirsusi, varētu lasīt liecības pašai par savu dzīvi, kā interesantāko romānu.
guļu gultā, vēsā izstabā, ap mani ir apvijusies viegla sedziņa. pa atvērto balkonu plūst iekšā viegls jūras vējiņš, mēs taču esam pilsēta pie jūras, kuģi un ostas, ūdenszālēm saderinājušies enkuri. smaržīga gaisa plūsmiņa čabinās pāri. guļu ez sāniem un no vienas auss spilvenā ieplūst tunelis, aizlokās dziļi zem zemes pie drēgniem pazemes avotiem, ledainiem urdzošiem gruntsūdeņiem. esmu vislaimīgākais cil'veks uz zemeslodes. caur sienās lido caurspūdīgi puni ar spārnu galiem pieskaroties manai pierei, matiem, kurus nenomoka eksistenciāla piesaiste manai galvai, tie ir atsevišķi, brīvi atpūšas palaga plaukstā, paēnā no saules. mūzika tik vienkārša un ģeniāla, bez pretenzijām atvāž manī visus nervu ziedus, saglauda visas iekaisušās domas. man neko šodien nevajag. tikai gulēt uz vienu šo dievišķo brīdi atlaišanas fragmentā šķirtā no visas tās smagnējās ķeskas, ko  esam ievārījuši.