Es kādreiz domāju par to, kā būtu, ja cilvēkiem būtu astes. Un tad protams nonācu pie tā, ka tur nekā forša nebūtu, jo tie ir tādas nekontrolējamas, nodevīgas standziņas, kas nevar savaldīties apkārtējiem neizstāstīt, kā jūties. Nu un lūk, pēdējo gadu notikumu fonā man ir sācis raustīties viens plakstiņš. Un viņš raustās diezgan nemanāmi citiem, bet ļoti manāmi man, un viņš raustās, katreiz, kad mani kaut kas satrauc. Interesanti ir tas, ka es uzzinu, kas mani patiesībā satrauc. Piemēram, gaidu kādu cilvēku un viņš ierodas. Momentā sāk raustīties. Un cik ātri mans satraukums pāriet. un ka paskatīšanās pa logu, mani vienmēr nomierina.