visbriesmīgākā sajūta pasaulē ir, kad tev nav vairs ko dot savam bērnam. kad esi tukšs, maziņš un sarāvies kā izkaltis gliemezis lielā čaulā, grabi. un tu zini, kas tev ir jādara un kur tev ir jāiet savilkties vienam atpakaļ savā kaktā, lai atkal būtu pilns un atdzēries sevis. bet nekur nedrīksti iet. ir jāpaliek, jāpaliek, jāpaliek. tagad es zinu, kurš ir tas moments, no kā visi jaunie un vecie egoisti baidās taisīt bērnus

bet, kad izēd kasti zefīrus šokolādē, paraud un tad pamīlējas, paliek krietni labāk :)

un tā visa jezga jau ir no lielas mīlestības. es nezināju, ka kaut kas tik milzīgs vispār eksistē mazā cilvēka dzīvītē.