es domāju par mūsu ābeli. viņa bij kā visu sieviešu sieviete, tik fertīla, nokārusies ar simtiem ābolu, baroja tik jaunus un jaunus, sarkanus, apaļus. zari lūza. tad tie visi nokrita zemē un viņa iztaisnoja muguru. tad muguras saliecām mēs.

čerez ņimagu.

slimība noēd domu parazītus. tūlīt uz palodzes uzziedēs mana mīļākā puķe, es atgūšu spēkus un reizē ar viņu uzplauks arī manī mazi balti ziediņi.