man ļoti patīk strūklakas. visa veida - gan tās, kas ir tikai šļauciņas gals ārā no dīķīša, gan modernas flīžu. gan tās, kas līst aristokrātiskā sapelējušā baseiniņā. Visforšākās ir, piemēram, apsūnojušas vardes mazpilsētā parciņā, no kuru mutēm tāda tieva un uzstājīga urdziņa. blakus staipās kaut kādi vīngliemeži. katreiz, kad es atklāju, ka manā tuvumā ir kāda strūklaka, manī sāk norisināties spēcīgi ķīmiski procesi un iestājas tāda eskaltēta laimes sajūta. kā tādam onānistam. bez jokiem. man tik ļoti patīk strūklakas, ka es varētu arī mierīgi kļūt par vienu no tiem apsēstajiem fotogrāfiem, kas fotogrāfē citiem garlaicīgus priekšmetus, piedēvē tiem cilvēcīgas īpašības un pēc tam liek citiem uz to skatīties.