Griba ir mistiska lieta. to nevar pierunāt, to nevar apmānīt. (lai nokalst smadzenes, tam, kas teicis "ja nevari darīt to, kas, tev patīk, tad lai iepatīkas tas, ko tu dari.")
man nav laika. es esmu labi noaudzis distanču zirgs. es pildu pienākumus. lecu pāri latiņām. man nav laika apstāties. ja es neskrienu pildīt vai nepildu disciplīnu, tad es stāvu rindā. es stāvu rindā Tele 2, es stāvu rindā pēc bulciņas Mārtiņa beķerejā, es gaidu. es nedzīvoju, bet gaidu mirkli pēc rindas. kad noskan dzinn, man jālēkšo tālāk. atsevišķi skatoties, man patīk viss, ko es daru. bet sāku ienīst to, jo ir jāizveic darbošanās, tad, kad patiesībā gribās apstāties. jāgrib to, ko negribu. kad gribas mācīties, tad jāstrādā, kad gribas fotogrāfēt, tad jāmācās, kad gribas bildes apstrādāt, tad jāfotogrāfē, kad gribas izmazgāt veļu, tad bildes jāapstrādā, kad gribas uztaisīt ēst, tad jāmazgā veļa, kad gribas pagulēt, tad jātaisa ēst, kad gribas pagatavot ēst, tad jāiet strādāt. strādāt, strādāt, strādāt. dažbrīd viss sagriežas tik ātri, ka nav pat laika gribēt. tad we are the robots.
es ienīstu sabiedrību, kurā cilvēks ar smagsvara inerci un neapstādināmu gravitāciju tiek izsmērēts un salauzts pret dzīves grīdu. es ienīstu sevi, par to, ka nav pieticis spēka un drosmes no tā aiziet.