4. Novembris 2008

15:08

es atceros to trīsuļojošo, mirdzošo sajūtu. saulainu kopā skanēšanu. bez šaubām, bez bažām, bez laika uzaudzēta sirds smaguma. es atceros vasaras vakaru, kurā es gaidu savu labāko draudzeni Ievu nākam no vakariņām, sēžot uz ietves maliņas, plucinot satraukumā sandales, jau aizgūtnēm pie sevis stāstot "zin, ko es izdomāju?", griežas galva. viņa izskrien pa poģika durvīm, pa logiem aromātiski plūst mikrorajona sadzīve ar kotlešu un televizora sprakšķiem, mēs sadodamies rokās un paceltām astēm dodamies savās darīšanās.
nez vai vēl vairāk jūtu cilvēkam ir iespējams. tās bija milzīgas, MILZĪGAS jūtas.
pēc tam viss ir tikai gājis mazumā.