dūņu kompreses uz iekaisušiem diktatoriem, lūdzu.

stāvot taisni, vienmēr tiek zemē lēni un vienmērīgi iespiests iekšējais mīļākais kaimiņs. tas kurš ar pīrādziņiem pie tevis nāk rūtainā virtuvē raudāt nēzdodziņā vai smieties pa visiem izbalsinātiem griestiem aizrāpo notiņas. grīļojoties arī vienmēr sanāk kādu nejauši nospiest. kā būt?