Viss sākās ar mākoņu ezi, lapsēnu un vienu gaisā sasalušu kaiju.
Viņa es viņa, kā lai vispār saprot, kas tas par cilvēku?
siltas cilvēku sirds sejas, kas atskan starp bleķi, ko sauc par fun, fun, fun. man vakar izplīsa caurums. No rīta, kad locīšanās staipīšanās un gorīšanās ir pieklususi neasprātīgākais cilvēks pasaulē vēro spogulī savu seju. ir nedaudz uzpampusi dziestoša sievišķība, kas pret vakaru būs pazudusi no ķermeņa un sejas un būs palicis tikai cilvēks un gaļas džungļi un viņš, kas tajos pazudis un viņa, kas viņu nemaz arī neies meklēt.
es eju prom, man garām skrien koki lieliem sakņu soļiem, drīzi būšu zaļš, viņi saka. pavēršu savu caurumu pret viņiem un laižu iekšā zaļu gaismu. šeit vairs nav acu, kas zibinās, zibinās, pulsē kā zvaigznes, dimdinās lūdzās prasa AIZVED MANI UZ MORICU SALU! šeit vairs nav: mēs visi dikti mīlam viens otru, bet nemākam to ne nodot, ne izstāstīt.