Meklējot bezjēdzīgas analoģijas, lai pēc tam varētu ar bakalaura papīru zobos tekalēt gar māju rindām vai iegulties apātiskā irealitātes pļavā un no tā izlocīt trīstūrveida cepurīti, lai aizsegtos no mūžīgā tukšuma baltās radiācijas starojuma, domāšana sāk iegulties tādās sliedēs: Es saku: pīles ir neizdevušās zosis, bet zosis ir neizdevušies gulbji!
Viņa saka: pa tām zosīm token, bet pīlēm ir iekšēji dziļi savs fīlings un tam neviena zoss nestāv klāt.
Es piekrītu.
Viņa turpina: bet par tām zosīm gan tev ir pilnīga taisnība. to jau uzreiz var redzēt, ka viņas ir tik niknas un negantas, jo zina, ka ir beta versijas skaistajiem gulbjiem.
Gulbji šķiet miruši, dievišķas atmiņas, projekcijas materializējušās vīzijas. sen izmiruša skaistuma atmiņu pašam par sevi, atblāzma, noklīdusi laikā. dziestoša.
kāpēc gulbji? nezinu. drošvien jau ka tā nemaz nav.
putnupilna galva.