šorīt parunāju ar vienu Tipu, viņš mani izprovacēja uz sarunām par jēgu, tipa, pa žizņ. tas, ko es pie sevīm te klusībā dzīvoju un kas šķiet manā iekšējajā sociumā norma un morāle, pasakot skaļi sāk izklausīties diezgan lūzeriski. piemēram uz jautājumu, ko tu gribētu darīt, jeb kas tev patīk, jeb ar ko tu gribētu nodarboties, īsti nevarēju atbildēt. jo patiesībā mani nekas tā ļoti nemaz neinteresē. ar dažām lēkmītēm.
man patīk vienkārši vazāties apkārt. klimst pa visādiem kaktiem, nogurt, tad neklimst vienkārši sēdēt kaut ko nebūt ķimerēties. tad celties un atkal soļot, dažreiz ieskrieties.
un plikšķināt plakstiņus- plakt, plakt.
secinājumā izdomāju, ka mana ideālā profesija laikam ir pastnieks.

šorīt skrienot pakaļ trollim, cepure pāršļuka pāri visai sejai, paslīdēju uz izkritušajām austiņām kādu gabaliņu un nožāvos zvaigznītē visā augumā. tas tā diezgan precīzi šobrīd simboliski raksturo manu stāvokli.
(nē, es nežēlojos)
(jā es žēlojos, lai nebūtu jāraud)

lūk, atkal es ar savu ziņkārīgo šņukuru iebraucu tur kur nevajag. kaut kādi sveši satrupeļi, satrunējušas dzīles.
fuj, pretīgi.