( ceturtdiena no pakas )

uzcienā mani lūdzu ar cigareti mammai vēderā
man sāp kakls
radiatori auksti
plīst plīsīši pujeņu pūciņas ziodiaka slapjā boksā pret visiem bērziem, karā pret visiem bērziem slapjām mugurām pār balkonu malām pielijušas kaimiņu sirdis līdz malām, līdz ausīm skaņās samērcēti uz kušetītēm atmērdēti anastēzijā aizmirsti mazulīši, galvā karstumiņš, kaklā egoisms iedējis olu. skaitam stundas- viens, divi trīs. un tad būs jaunas stundas, ko skaitīt līdz četri un tā līdz sakņu dārzam paladziņā ar melnzemi sejā, ar redīsiem aiz nagiem, mesties ar galvu melnzemē ar sirdi pret horizontu. Paņem manipie sevis, aizmirsti man kā skaitīt.