visi eņģeļi dzīvo ārpus manis un pats ģenerālais eņģelis vēljovairāk. es vēroju eģeļus ar acīm, gluži kā pa logiem, diviem ierobežotiem. aizkari bīdās šurpu-turpu, kā salūzušā Ķīnas viesnīcā.
bet dažreiz es tieku ārā un tad pati esmu eņģelis. patiesībā eņģeļu nemaz nav un manis arī.

vienīgais veids, kā dabūt eņģeli sevī iekšā ir ieņemt bērniņu.

šonakt pirms miega man paliks nedaudz laiciņš. un tas būs ar kaut ko jāaizpilda. neskatoties uz to, ka fantazēšana, tēlu un simbolu ģenerēšana ir attālināšanās no gigantiskās sirds un omm, tomēr tas ir mazs ierasts prieciņš. un tātad es šonakt fantazēšu par ģeometrisku eņģeli. trīsstūri, nogriežņi, leņķi ..viņš slīdēs starp raustītām līnijām un pats būs raustīta līnija. viņš turpināsies šķērējot telpu ar līknēm, telpa būs bezgalīga un balta. viņš turpināsies, es aizmigšu un viņš izbeigsies. raustītām līnijām. tad punktos. un tad jau baltā.

uz vecām avīzēm skan putnu soļi
kokam spārnos
spalvās salipuši debesu gali
tu brīnies zilā stilā
es attālinos