prāts man atriebjas. prāts man atriebjās pa visu šonedēļu, kad esmu viņu noniecinājusi un teikusi: "Prāts, tu sūds tāds, mazais spiedzīgais tirgusplača iemītniek, tu, rafinētais briesmoni, tu, maldu mašīna, manas sirds un Dieva lielākā nelaime"
Es aizveru acis un manī izdalās adrenalīns (tā ir tā sajūta, kad tu esi paslīdējis un gandrīz nojaucies uz brilli, bet beigās tomēr nē, tajā brīdī ir tā tukšā un drebelīgā sajūta iekšā, izšļācas adrenalīna fontāniņi). Vislaik ir kritiena sajūta un un gar acī skrienbildītes, viss redzētais, neredzētais, izdomātais randomā samiksēts. Visvairāk atkārtojas tādas nepazīstamas meitenes uz ietves malas tupam, vienreiz ar spāņu tīkliņiem matos, pēc tam ar kaķi, , tad ar vistas galvām. mežonīgi reibst. un tā jau ir trešo nakti, kad es cenšos doties pie miera. ātrumi ir nežēlīgi, paliek slikta dūša. tāpēc es noriju vienu trankvilizatoru.