esmu viena, stāvu uz perona un gaidu kaut kādu konkrētu nakti, kad man paziņos, ka ir tā un tā. un aicinās līdz, pados roku, bet rokā nesen cepta smalkmaizīte.
bet vilciens nenāk, uz zaļajiem stacijas soliņiem sēž migla, gaida tumsu, tad gāžas atmuguriski un saplīst bez skaņas.
ir tumšs, priedes sanākušas tuvāk, akmeņi aizmirsuši kur atrodas kā vienmēr, sienāži džinkst un ir tā un tā
