un tad viņš saka man:
- Tu esi kļuvusi nepatiesa
es atbildu:
- to es nevaru noskaidrot, bet tev uz vārda arī neticēšu.
tagad jādomā tālāk, ko viņš saka, drošvien ko kaitinoši asprātīgu. Jo viņi ir resnie soģi- atmaskotāji, skatās no palodzes tev tieši sejā un nenovēršas nemaz vai arī tā iesānis augstprātīgi. un es aizbarikādējos tālāk naivismā, lai slēptu savus no zālēm un alko notirpušos domu čūskiņus un nabaga, nabaga katastrofālo lūzni- atmiņu. neko neatceros, neko negribu iegriezt pa inercei, lai pēc tam nevarētu apstādināt.
viņš saka:
- tavs projekts "Priecāties par dzīvi" ir pārāk klaustrofobisks. paskaties pati: neviena šeit nav, bet tu tikvai tā aiztaisi durvis, lai gaiss no citām istabām neietek pie tevis.
- paskaties kādu garšīgu vistas zupiņu es izvārīju. nevēlies?