nakts plakt, plakt, plakt atlēca un piespieda savas vēsās plaukstas pie manām logu rūtīm. saules matu stikla šķiedras atkāpjas tālu tālu tālu tālu, tālu
ir vieta, kur visi pulcējas, bet par kuru es nezinu. ir pasaule, kur daudzi dzīvo, bet par kuru es tikai nojaušu. man karstumā pa nāsīm iztecēja domu ņudzēšana. es visu atkal aizmirsu un to nevarēja apstādināt.