tukša. pamests nostūris caurspīdīgā mijkrēslī ar dažiem papīra putniņiem. labprāt nosūtītu kādam zīmīti vai iemestu ar pudeli pa galvu vai tiranizētu kādu džinu ar smilšpapīru pucējot kurpju kasti, bet nevaru. esmu tik ļoti tālu, ka tas liekas neiespējami. neiespējami ir piecelties un iziet uzpīpēt, vienīgā patiesība ir šī sastingusī poza no kuras nedrīkst izkustēties, jo tad var palaist garām neko.
varbūt man uz galvas aug mežs, tad tur noteikti arī mitinās dzīvnieki un putni, viņus nedrīkst traucēt savās alās, savos dzīļu miegos. saknes stingri urbjās  smadzenēs, es pati sen jau esmu koks, kaut kas nāvīgi dzīvs. kā tapa, dziļi iedzīta zem okeānu gultnes, tuvu zemes sirdij pamazām kūst neizbēgamajā siltumā, nekad netiks izskalota vairs krastā.

papēži pavisam nodiluši, neko jau nevarēs tā vienkārši nomainīt, kā veco rūtiņu burtnīcu sadedzināt alumīnija bļodiņā uz zaļām flīzēm, nenāks nekāds ūdens cauri un neaizraus prom uz kādu aizmirstu grāvi visus gružus, kas pat vairs nefunkcionē, bet tikai kā nolādētas nogulsnes pildās un pildās, putekļu kaudzes, kurās vienaldzīgi ar pirkstu ievilkt sirsniņu.
pie velna, esmu tik nogurusi no sevis, ka vairs pat nespēju pagulēt. Miegs ir izdilis un amorāls. loģiskais noslēgums būtu fiziska izdzišana.

CIGARETES! tomēr ja saņemās uzpīpēt tad nedaudz piešķiļās elektrība. Naktīs aiz mājas ir ideāla akustika, visu var dzirdēt- kā kaķis lien caur krūmiem, visu, visu. Piemēram tagad aiz mājas uz alko tusiņu ir iekārtojušies piedzērušies krieviņi, prasti kā vāveres, bet izklausās diezgan laimīgi. Kāds otrā mājas pusē no balkona lejā čurā.