tu nāc mājās, dzīvoklis pa kāpnēm preicīgs tev kāpj pretī, jūs sasveicinaties ar rokturu palīdzību, un ienāc. un tu saproti, ka  tu te nemaz nedzīvo. tu dzīvo citur, bet kur? Kur tu dzīvo?

noslēpumu pļavā šobrīd lietus līst, pelēka pamale un draud atplīst šuves, lai ielaistu saules rokas līdz elkoņiem. viss mainās, krāsas sajucas un debesīs dejo  vijīgas čūskas. noslēpumu pļavā zāle aug atpakaļgaitā un meitenīgas jaunavas dzemdē vecus sakrokojušos večukus, kas pēcāk aug līdz sasniedz zīdaiņu vecumu un tad kļūst par gaismas lādiņu. ja tur kaut kas ir no plastmasas, tad tikai tādēļ, ka tam piemīt nostaļģijas pēc bērnības. Jā, plastmasa ir so oldschool, šobrīd viss ir no jaunas neizskaidrojamas vielas, 21. gadsimta viela, tāds kaut kas, starp biroju žalūzijām, laminātu un mājsaimnieču veļas pulveri, kas smaržo ļoti pēc "alpu vijolītēm" :) un tikai padomājiet- šī būs mūsu bērnu bērnības smarža, šī nožēlojamā, nešarmantā un fantāziju neraisošā ..smarža. Velns, par to tak var gluži vai sadusmoties, kā tā drīkst, ka manā noslēpumu pļavā tiko kāds ielaida šo stulbo smaku!
tikko man ienāca prātā, ka es labprāt šobrīd visus cilvēkus pēc kārtas izslauktu kā govis. "Nu, nāciet, nāciet manas mīļās civiņas" un tad ilgi, ilgi raudzītos spainī. Vēl trakāk ir iedomāties, kā būtu, ja tevi šobrīd izslauc kā govi, bet tu tikai padevīgi stāvi,  gremo kaut ko strīpainu un ļaujies slaucēja un slaucamā īpašajām attiecībām, saskaņai un vienotībai- vispasaules harmonijā. ha-ha-hāāā.