man pa pastu beidzot ir atnākusi ilgi gaidītā leijerkaste. ir vasaras pēcpusdiena un pat vārnas pagriež savus vienaldzīgos knābjus uz spiedzienu pusi. es glaužos vecajai ādas siksnai klāt, ostu gadsimtu putekļus, glāstu kloķīti un uzmanīgi pastumju- skan :) tad viss notiek neiedomājamā ātrumā, es sūtu tev elektrības sprakšķu signālus, palaižu hlapušku, tu paskaties rāmajās vakara debesīs, nosmīni un izsper savu čemodāniņu no priekšnama. puķainajā samestas drēbes, pašas krāsainākās, krepapīri, zīmuļi, krītiņi, apakšbiksītes un lakati, sarkanā lū[pu krāsa. mēs braucam. smieklu un putekļu ceļš ved uz Itāliju, Sicīliju, Francijas mazpilsētiņām, izlaizīto Zalcburgu (bet tikai, lai plēstu šķīvjus un mestu pilsētas kanālā). Es griežu kloķīti, tu- tu kā parasti esi izdomas pilns- dažreiz pārģērbies par mērkaķīti un ampelējies smīdinādāms vietējās raganas un turozaurus, dažreiz karstajā dienas saulē vārties starp monētiņām strūklakās un ik pa laikam iznirsti no kāda stūra, lai aplaistītu mani ar abļivalku. Pēc tam gan mana leijerkaste parasti ir kādu stundu jāžāvē saulē, bet tas ir labs brīdis, lai nolīstu ēnā iemalkotu sangriju un uzspēlētu dambreti..dažreiz kaut kur ir tik labi, ka prasās ar līmlentām pašpielīmēties pie kādas sienas, tad atplēsties, saules reibumā uzošņāt okeānu un aizvērtām acīm streipuļot ceļu līdz pirmajai sāļajai, spirgtajai pļaukai.