enerģija aug uz baciļiem
varbūt arī rodas
2. Marts 2006
22:34
es gribu parunāt par meliem.
šovakar aizdomājos sākumā kā parasti par sevi caur citu. tad tālāk ar favorīto šībrīža sāpju terminātoru un tad par visiem viesiem. ko darīt, ja nerodi vairs sākumu maldu krellītēm. KO darīt, ja visas idejas nav tavas idejas, bet no orģināla atdalījušās ēnas tevī, tik atdalījušās, ka nepieder vairs orģinālam, bet pārāk svešas, lai ieaugtu uz palikšanu? KO darīt, ja vienīgais, kas man pieder ir mans ķermenis, bet prāts ir mūždien trīcošām rokām apkārt staigājošs fotogrāfs?
Vissliktākais šajā ādas dīrājošajā stigmā ir spoguļi, kuros nav neviena paša cilvēka atspulga, bet daudz slikti saliktu kopiju. Visi ir atšifrējami un nolobami pīrādziņi, aizmelojušies galīgos džungļos un izmetuši sevi šīs slimās dzīves indīgajā zupas katlā novārīt sevi pa riņķi, uz riņķi līdz pēdējiem garaiņiem, kuros jau ir diemžēl ļoti maz kas vairs palicis no bērniņa. uz kociņa. pat acis apsnigušas meliem.
viss kārtībā, šajā izģērbšanās spēlītē nav ko sev pārmest, tas rada sliktu pašsajūtu, bet mēs izspiegojam (kšš!) --> *p r i e k u*
viss ir ticībā (+++)..kam? vot tas ir labs jautājums. Senās ciltis veiksmīgi nodevās ticībai totēmdzīvniekam un viss bij čikiņās. Visi, kas tic pilnīgi vienalga, kaut vai koka rāpulim svētnama suvenīrveikaliņā, pārvērš melus ceļā uz patiesību. Vai vēl labāk, neizbēgamajā, tātad patiesajā. Tie, kas nekam netic, tiem gan ir galīgā dirsā, vai arī ir svētlaimīgi muļķi.
Es arī ticu. es ticu dabai un tās skaistumam. es ticu kontrastiem. es ticu skaistajam. viss var būt skaisti, tātad arī meli. re cik viegli to iegrozīt (švou~~~ ārā no katla pienenēs)..bet ja nu arī tas man nepieder? ja es būtu neaizmelojusies mežone, vai man tupēšana tūkstošgadīgā ūpja dobumā un nakts gārņu vērošana laižamies pār pulsējošu purvāju liktos skaista?
bet viss kārtībā, beidz dejot mani kukaiņveidīgie nervu gali. skaistais nav histērija vērojot sauli vārtamies- tā ir neiroze. skaistais nav sienas pulksteņa ēna uz vecmāmiņas krūtīm- tā ir fotogrāfija..da un tā tālāk, ko es te ņemos ar ilustrēšanu. tiri piri..skaistais ir harmonija, kuru prāts nepaspēj piecūkot un ierāmēt un atzīt kā skaistu.
skaistais ir mīlestība pirms histērijas.
viss ir kārtībā.
šovakar aizdomājos sākumā kā parasti par sevi caur citu. tad tālāk ar favorīto šībrīža sāpju terminātoru un tad par visiem viesiem. ko darīt, ja nerodi vairs sākumu maldu krellītēm. KO darīt, ja visas idejas nav tavas idejas, bet no orģināla atdalījušās ēnas tevī, tik atdalījušās, ka nepieder vairs orģinālam, bet pārāk svešas, lai ieaugtu uz palikšanu? KO darīt, ja vienīgais, kas man pieder ir mans ķermenis, bet prāts ir mūždien trīcošām rokām apkārt staigājošs fotogrāfs?
Vissliktākais šajā ādas dīrājošajā stigmā ir spoguļi, kuros nav neviena paša cilvēka atspulga, bet daudz slikti saliktu kopiju. Visi ir atšifrējami un nolobami pīrādziņi, aizmelojušies galīgos džungļos un izmetuši sevi šīs slimās dzīves indīgajā zupas katlā novārīt sevi pa riņķi, uz riņķi līdz pēdējiem garaiņiem, kuros jau ir diemžēl ļoti maz kas vairs palicis no bērniņa. uz kociņa. pat acis apsnigušas meliem.
viss kārtībā, šajā izģērbšanās spēlītē nav ko sev pārmest, tas rada sliktu pašsajūtu, bet mēs izspiegojam (kšš!) --> *p r i e k u*
viss ir ticībā (+++)..kam? vot tas ir labs jautājums. Senās ciltis veiksmīgi nodevās ticībai totēmdzīvniekam un viss bij čikiņās. Visi, kas tic pilnīgi vienalga, kaut vai koka rāpulim svētnama suvenīrveikaliņā, pārvērš melus ceļā uz patiesību. Vai vēl labāk, neizbēgamajā, tātad patiesajā. Tie, kas nekam netic, tiem gan ir galīgā dirsā, vai arī ir svētlaimīgi muļķi.
Es arī ticu. es ticu dabai un tās skaistumam. es ticu kontrastiem. es ticu skaistajam. viss var būt skaisti, tātad arī meli. re cik viegli to iegrozīt (švou~~~ ārā no katla pienenēs)..bet ja nu arī tas man nepieder? ja es būtu neaizmelojusies mežone, vai man tupēšana tūkstošgadīgā ūpja dobumā un nakts gārņu vērošana laižamies pār pulsējošu purvāju liktos skaista?
bet viss kārtībā, beidz dejot mani kukaiņveidīgie nervu gali. skaistais nav histērija vērojot sauli vārtamies- tā ir neiroze. skaistais nav sienas pulksteņa ēna uz vecmāmiņas krūtīm- tā ir fotogrāfija..da un tā tālāk, ko es te ņemos ar ilustrēšanu. tiri piri..skaistais ir harmonija, kuru prāts nepaspēj piecūkot un ierāmēt un atzīt kā skaistu.
skaistais ir mīlestība pirms histērijas.
viss ir kārtībā.