Kad katrs cilvēks ir garām skrienošs zirgu bars, kas izloba sirdi no miera un izkar par tramīgu zvaniņu vējam zobos. Un nevar savaldīt skaņu, kas rausta acu bumbiņu latloto un nevar apturēt baiļu ātruma būvdarbniekus lipināt apkārt ķīnas mūri, noplēšot prāta skrandu no sevis un atstājot otrā pusē: jo būs ēst un būs dzert un būs turpināt vilkt sevi aiz matiem pa ceļu, ik pa cerībai piestutēt piena kannu savāktuvēm.
Sapīt bizi, uzkrāmēt rokas uz mākoņiem un ļaut saulei eiforijā izsmidzināties. Aizmirst.
Aizmirst vaļā acis ar narkotisko saules gāzi organiskajās skropstās. Noreibt līdz dzīslās plūst varavīkšņu zupa.
Atstājot vārdu pliku un izdzisušu miljoniem gaismasgadu tālā pagātnē. Vecu muzeja eksponātu mūžīgi dzimušu/ mūžīgi mirušu vienaldzīgu laukakmeni.

Tas varētu notikt kādā pēcpusdienā, kad ēnas krustām šķērsām vaktē pieturās sastājušos ļaudis. Vai varbūt es varētu vienkārši kādu rītu atkal pamosties.

( ~ )