nav, nekā nav. gar acīm priekšpusē mašīniski mudžinās domu čūskiņas, jau vārgas un plānas bulīmiķes (es lieku vemt, stāvu aiz muguras ar pātadziņu un distrofiskā skaistuma etalona dzīves putnubiedēkli. uz kociņa). nav. nav pat žēl īsti, tikai tāda skaudībiņa neliela pret sevi. to, kurai bija baigās fantāzijas. vienīgā, kas mani šobrīd nodarbina ir muļķīgs vārdu savienojums "brazīļu dibens" balona ļerpatiņa, kuru nav spēka uzpūst un izveidot, ko lidojošu un gaisīgu, apmetot striķīti ap rādītājpirkstu doties līdzi. TAD KĀPĒC VIŅŠ MANI IR APCIEMOJIS? kas tas vispār tāda par muļķību? brazīļu dibens. brazīļu dibens. nu un?

lauskis [he, he] atkal uzdarbojās. :) un tomēr tas ir tik smieklīgi kā viņš iekrāso snuķīšus un pārvērš visus cilvēkus staigājošā cirkus trupā. ēnas asas, asas, ielās spoguļlabirinti. no aukstuma izplīst slēptajām ejām šuves. veco sastāvējušo prjaņiku ietves sausā pūdercukurā liek kājiņām cilāties ātrāk kā karā. un iedomājoties, cik skaisti man kristāli degunā, jap, pārmaiņas atžirdzina, pat ja ar drastiskām metodēm.

jā, jā un tūlīt pa taciņu ieradīsies Laimes lācis pižikā glāžainām acīm.