ar tumsu jau ir sarasts tik tālu, esmu piesūkusies ar tās siltumu un biezajiem matērijas tuneļiem tik ļoti, ka gaismā apziņa saraujas maziņa, maziņa, iesūcot sevī visu zemapziņas bezgalīgo mikrokosmosu, ārā uz soliņa atstājot tikai maizei, ūdenim un dažām nabadzīgām fantāzijas plēksnītēm. vai arī apdolbī un aizmirstas viss viss- nozīmes, faktūras, secības, +si, -si, skaisti, neskaisti. esi un blenz, īsti pat neapzinies, vai tiešām esi.
bet nāk atkal krēsla un tumsa amorfi izplešas, ietin mani dinamiskā pledā, kā eļļains ūdens izplūst saturs- viss, kas ir noticis un notiks vienlaicīgi. mutuļiem veļas laukā sirds gāze šķebinot, reibinot, indējot, dziedējot. tas viss ir tik tālu ārā/iekšā izpleties, ka to nemaz nav iespējams savākt. Un tad nāk gaisma un ir labi, ja nav gulēts, jo tad var piemānīt savu izplūdušo ēteri uz kādu brīdi, ka tumsa turpinās, tikai citā krāsā un varbūt tieši tā arī ir- viss turpinās, tikai acīm pielipusi blāva gaismas realitātes plēvīte.

visiem cilvēkiem, kam ir garlaicīgi vajadzētu pie sevis skaitīt pantiņu: "man nav garlaicīgi, es vienkārši esmu aizmidzis, man nav garlaicīgi, es vienkārši esmu aizmidzis" vai arī  "man nav garlaicīgi, es vienkārši esmu šokā,  man nav garlaicīgi, es vienkārši esmu šokā"
jo  nevar būt garlaicīgi.