es neiešu un sterealizāciju mīkstos pēļos, lai apslāpētu dvēseles sēcienus priekšā. kur izravē visas zāles un nezāles, izsmidzina dezinfekciju un izdala pelēkus balonus ahhhhhrrrr gaihhhhhhsu, un izkārto izžuvušās zemes dīvānu vadziņās, kurās izpērties kā zvirbulītim uz apli iesietam nerviņos, kuram katram galā uzliktas baltas zālītītes un nodedzināts punktiņš.
labāk trīs četri pie stieņa, līdz jūti kā aizstiepjās  roka kilometriem tālu un lāpstiņā dīgst mazs muskuļains spārniņš. nu tā lai var uzlīst elektrības stabā un iekliegties trīsreiz "plijē".
tur iekšā aiz garāžām tek Dņepra. viss sāk sakārtoties  un es sāku pārkārtoties no viena pārklājuma uz otru. aiz kongresu nama ir senās civilizācijas. es atļaušos aizvilkt pakauša kapucīti priekšā un skatīties atmuguriski. papīra pasaulīte mīļā, es būšu atpakaļ griezt Fainas likteņa sniegpārsliņas. šī ir mīļa spēlīte katreiz atgiežoties, bet ik pa laikam ir koķeti jānorij metamie kauliņi un slaidi jāienirst tepiķī, kilometrus aiz kartona tējas tasītēm iekšā :)

nu labi pieņemsim, ka tas ir Dievs un tikai tādā geometriski iemācītā veidā, jo savādāk cilvēku valodā to nemāku. Tātad: ir miljoniem šo dzīvju, manu, tavu, senās romas iekarošanu, gruzīņu tautas deju dejošanu, varbūt, pat savādāk vai ar novirzēm, vai arī identiski pasaules plēšu notikumu atvēmumi, to es vēl noskaidrošu, pārklājumu ap zemeslodi. laiku un paralēļu pārklājumi. tātad Dievs kā tādu slidenu tikko nomizotu kartupeli zvalšņā pa roku un viss samainās, kārtas saslīd citās vietās.

dipadu- dapadu-tev tikko izjoņoja cauri dinazauru bars!