esmu saudzējams dzīvnieks, ierakstīts sarkanā grāmatā boldā, nē italikā, nē vēl labāk boldā un italikā un pasvītrots. vakaros mēdzu mirgot lasvegas gaismiņās. turēt mani minerālūdens vannās, kurās mazi nēģerēni ar zīdainām lupatiņām berzē man muguru un ar želeju švemmītēm kaklu. pieslēgta esmu pie sistēmas zaļās tējas ar ledu bačuka, no kura viena trubiņa man taisni mutē, pārējās divas tecina man vēnās. māja, kurā dzīvoju sāp un ir bēdīga, viņai arī vienā sānā ir pušums. jāuzliek plāksteris.
ir jābēg prom- centrs ir pārvācies uz purvciemu, cilvēki vazājas divās maģistrālēs, īsti gan bez mērķa uz apli, jo veikali vēl ierīkoti nav, diezgan pikti un jau nepacietīgi, bet tas tiks ātri izlabots, jau tiek būvēti bulvāri un avēnijas, Ilūkstes bulvāris un Dudājeva avēnija, parkus gan sanāk ierīkot otrā stāvā, par maz vietas. varētu šodien atnākt ciemos ar visām savām konstrukcijām, atnestu pīrādziņos ieceptu salaveci.

mēs visi esam speķis.

man katru dienu piedāvā pagarināt locekli (tas nav daudznozīmīgi)

ēzelītis ar zelta pīrsingu jau ir izskaitījis līdz desmit, bet es vēl neesmu paslēpusies.

strowberry fields forreva

ja labi ieklausās, var dzirdēt diezgan skaistu mūziku.

hmmm, nez kā ir kažokā.