viss ir mainījies, pa kuru laiku, kopš kura nelaika mani tā biedē savi tuvākie? izauklēta labestība pārvēršas drūmās šļakatās pār tukšiem akmeņainiem laukiem, bez iespējas aizķerties, jo nav aiz kā. daudz vairāk par cilvēkiem es mīlu  kaut vai to aprūsējušo akas vāku, strīpaino vai slīdošās ģitāras tirpas pār vaigiem no priekšpuses. tik bail palikt ar sevi divatā, jo tur ir tumsa, pilnīga tumsa un.. tas viss. vislaik tiek kaut kas ieslēgts vai izslēgts- televizors, mūzika, kompjūters, ūdens, grāmatas, strāvas padeve cilvēkiem, gāze, šķiltavas, šķiltavas, šķiltavas galējas nepieciešamības gadījumā arī ķermenis un prāts. es gaidu, pagaidu krampī sarautu muguru palēlinājumā lecu gumijas, nervozi sadalos un nolieku sevi gulēt, gaidu tevi kailu. šī mūzika man liek raudāt metāliskas, remdenas, it kā nokavējušās asaras, tas ir kas jauns vai aizmirsts, atkal. es nepaspēju, es nepaspēju iebāzt ceriņu violetumā savu galvu, kad vajadzēja sastingt es izkustējos, man izkustējās pirksti, tie nodevīgi trīcēja, es nepaspēju ienirt pietiekami dziļi ezerā tumsā, slinkums bija ievilkt nedaudz vairāk gaisa, nepaspēju pielieties pilna ar sauli tajā pļavā, pieslēdzos dzīvajam, kad vajadzēja izlikt smaidu kā ceļazīmi, bet pašai doties pretējā virzienā, man trolejbusi skrien cauri katru dienu, to vienmēr var paspēt un izgramstīties zem ādas svešu vīriešu netīrie nagi, izmocīti sarunu karkasi.
muļķības, tu visu paspēji, tikai matētā ragana Sāpju Produktore nolauza krietnu gabaliņu no smaida uz iekšu, ietina drāniņā un aiznesa, apraka zem kāda celma mazpilsētas pagalmā. pati izgāja cauri sabiezinātajai miglai otrā pusē. tagad ej un meklē. kur?
-varbūt ir priekštelpa:
kādam būs jāiet tajā vecajā teātra tērpu noliktavā un jāšķiro, nevar tik sviest pa virsu un brīnīties par to, kāpēc pietrūkst gaisa.
muļķības, kādam nekur nav jāiet un nekas nav jāšķiro, jo aktieri ir miruši- tērpi ir viņu atmiņas, ko tur šķirot, lai guļ, smaržas izbalē pēc saviem saimniekiem.
kur?
-kur?
kur?
-tur? pagaidi Daci, viņa pareizi pajautāja, kāpēc tieši tā atslēgties. pameklē laikā un molekulās skreinošu stadionu virs sportista kilometru pēc zemes.
ir jāmaina matērijas, bet pirms tam visiem pēdējo reizi kārtīgi samelot aiz sevis pēdas skatoties acīs, bet apskaujot no mugurpuses.