ložņā bitīt cauri zaru zariem
caur zaru zariem, cauri lapu lapām
kad citu atrod, liec to savā vietā
kad citu atrod, liec to savā vietā

vispār mani ārpasaules pieskārieni tomēr ļoti  aiztiek.  piemēram tā sieviete koncertā, kas man tieši kreisajā ausī iekliedza: "Serbijāāā!" (un manī negrib norimt atbalsis Serbijā~Serbijā~Serbijā~~~) vai tumsnējais salsas dejotājs, kas manai darbabiedrei lipīgi čukstēja ausī "Iwannaseeyoutonight" vai piemēram urīna smaka, kad es nejauši vakar Depo ieskrēju vīriešu tualetē. Urīna smaka kā morāle mani izsita ārā atmuguriski.
cik dīvaini ir apjaust, ka es nebūt neizvēlos to, kas mani traumēs vai krāsos vai kā nu kuram labpatīkās grozīt bumbiņu.
Serbijāā'!
varbūt jāaizbrauc, varbūt tā to pavērst?
metu monētu- monētai desmitiem šķautnes.

pilnīgi raudu kā gribās vasaru, siltu pēcpusdienu pie ezera, kura ūdens ir biezs un gaišs, peldēties pievērtām acīm, saskrieties ar kādu zivi, ienirt brūnā tumsā starp daudz organiskām daļiņām, iznirt un tad jau kāds aiz kājas tevi velk ārā, smieties virspusē,  visa nonākt virspusē, tad noraut blakām sev  slapjumā, tad nospēlēt bērnu pakaļdzīšanos līdz parķa deķītim uz kura dzērveņu limonāde, sviestmaizes un vārītas olas, tomāti. gulšņāt un just kā ezers saulītē sakalst uz ādas, pārpeldēšanās ūdens dzērums galvā. ēnas un verandiņa, miljons sienāžu zaļās fraciņās, daba līksmo un es arī.
bet tagad viss mirst. atkal mēs tiekam piespiesti. ir rudens un tev jājūtās rudenīgi. kāpēc nevar izvēlēties vasaru, kāpēc? kāda funkcija ir cikliskumam, pirmdienām, vakariem? es nevaru paspēt just rītu, kad ir rīts, man tagad ir agrs dzidrs rīts, bet viņš rītu nesagaidīs. un vislaik tā.

manis izglābšanas un uzminēšanas plāns jau divreiz nav piepildījies 24 stundu laikā. tas raisa vēlmi ārdīt un pārkvalificēties uz stervu.

cik ņirdzīgi, lai mazinātu vārda `mirt` biedējošo svaru, viņi ir samainījuši burtiņus un izveidojuši `rimt`

nāc, aizmigsim gaismā