lieka

krāns, man pietrūkst tavas tecēšanas uneļļainās kokosriekstu smaržas uz ādas, manas. ja, un kam vēl bez manām zeķēm tu esi uzlicis lāstu?
manā sapnī mēs bēgām. viss sapnis bij par bēgšanu.. no bezgalvaina briesmekļa, kas izskatījās pēc lāča no cepumiem "cirks" ar nograuztu galvu. mīlīgi nebij gan tas, kā viņš plēsa nost galvas ceļā satiktajiem. pa to laiku, kamēr mēs bēgām pāri zaļajam zālājam (TIK zaļļ''sš)', bij uzradies jau otrs bezgalvains stīvs cepumu lācis, kurš lieki piebilst arī mūs dzenāja. mēs lecām epē, kas tecēja pa ielām, līdām laukā pa veļas žāvētājiem jau kaili, tad plēsām nost svešas drēbes no striķiem, vilkām tās mugurā- karājās-atkarājās. man bij pelēka pidžamma, tev- neatceros. un tagad man aiz muguras pieliecas gigantiska dakša: "un vai aizbēgāt?" - jā, es pamodos, aizbēgām.