tikko māte teica, ka es esot jauns gejs.
da nu, tāpat mēs visi no dzimšanas brīža pa valdziņam irstam.
tāpēc labi ir paslēpties zem caurspīdīga lietussarga un mīlēt lietuslāses par to, ka kā viņas netiek klāt. ierakties mūžameža satrūnējušās lapās un aizturēt elpu, kad vajātājs ar grābekli  pārleks pāri un aizjoņos tālāk, tad auksta zeme iebrauc ar roku matos un  pievelk ciešāk klāt, tik dzīvs var justies tikai tad, kad nav neviena dzīvā apkārt un ir tik labi. tik smaržīgi un labi. un tad jau var arī sadoties ar blakusguļošā siltu plaukstu un skriet tālāk, ne? pārtapt par par eksotisku dzīvnieku, skriet tumsā, mežonīgi skriet un neuzskriet nevienam kokam. šitik ilgi laimīgs būt, vienkārši nevar. varbūt toreiz nomiru un tagad tas viss ir paralēla ilūzija, izdomājums, varbūt arī tas un tas. jums nevar uzticēties un tas nemaz nav arī vajadzīgs.