šodien ir riktīga buduāru diena, vīraki un zaļās un visas pārējās tējas. vienmērīgs rātns ēnojums. Dūmi jau veido staipīgus mākonīšus, derētu vēl uzpīpēt un apmaldīties pašai savā istabā :). Kaut kādi individuālie kapusvētki ar mieru, zaļiem dzīvkociņiem un apsūnojušiem kapakmeņiem un "Nepanesamo esības vieglumu" Forši-porši. šajā mazajā piekrāmētajā istabā ir piecpadsmit pasaules, katalogu varat atrast pie ieejas. Es nevaru vien nopriecāties, cik te ir labi. PIemēram tā maska no šrilankas, opija pīpe no taizemes, kas karājas pie lampas, vecmodīgā cūka -krājkase, greznā šampānieša pudele no spānijas, koka vingrotājs no aizsaules, krelles pa visu istabu, visur ir krelles, glezniņas, ko man uzdāvināja, nejauši sastapti mākslinieki, indonēziešu rotangas skapis. īsts antikvariāts. Nemaz nevaig iet uz muzeju, vaig nākt pie manis ciemā :)

tikko radās vēlme nostāties uz palodzes un izmētāt kārtis pa visu istabu un tad lasīt kopā, piešķirot katrai kādu īpašo nozīmību un vietu secībā, nekas jau nav tāpat. viss ir noslēpumains.

nē, bet vispār visi gadalaiki ir baigi foršie, savādāk es kā tāda dumiķe vislaik nevaru izvēlēties, kurš visforšākais, nu labi, divi foršākie un pārējie jāatstāj uz lodžijas. lai salst un pierāda sevi. Tik bērnišķīga domāšana tomēr. Tikko apstījos uz šito bildi, kuru fotografierējis Māris Riķītis: http://photo1.poga.lv/photos/0509/0909/snupijs/492124621_l.jpg (neskatoties, ka tas drošvien ir rudens)  atkal samīlējos ziemā. tas viss vispār ir kaut kā dīvaini, tagad ir tik daudz, ka nezinu kam dot. galīga biezputra- miču maču viss kopā. tikai cilvēkiem kaut kā nesanāk. (nekad, nekad nesāksim kaut ko darīt, mūžīgi bridīsim cauri biezām saslāņojušām sapņu kaudzēm ik pa brīdim sasvērsimies, un gāzīsimies uz augšu kutelīgā bezsvara kliedzienā, atgāztiem pleciem, ieplestā acīm, tad uzskriesim nejauši citiem sapņotājiem un pārsteigumā apskausim viņus un pārliesim ar vissātīgāko smaida mērci:)

eju pazust ar visu taciņu