šajā tuksnešu pilsētā
ir tikai viena ēna- no daudzstāvenes

rūsganas suņu sievietes
rotājas saulē
(un smiltīs aprok manu apakšveļu)

gaidu rindā jau trīs stundas
nukur-neko-nekad mājas
iestrēgušas lifta šahtā
mēmā

zem super asfalta es nepalikšu
kaut sekos ķērciens
bezgalīgs
nav svarīgs virziens, novirziens
es iešu tālāk, bet tu paliksi
pamodies
un bezpalīdzīgs.

pamodos un sapratu, ka tā nevaig vairs turpināt, visa šī sazāļotā iemigšana kaut ko atgādina, uzvēdī slimnīcas aromāts, par maz spēka lai paceltu galvu un ieraudzītu, pamanītu. Tāpēc uzvilku savas baltās futbolistu šortas Manchester United un gāju skriet uz stadionu. Notriecu savas plaušas līdz dedzinošajai sajūtai, līdz sāk parādīties dzirdes gļuki un tad gāju mājās. man blakām raiti un pacietīgi tipināja vārna ar aizlauztu spārnu un mūs abas raiti un pacietīgi kapāja lietus.