nē es neesmu jokaina, tikai es piedzimu ūdenstornī tieši divas minūtes pēc tam, kad nomira šeiha mīļākais kanārijputniņš. Bet varbūt tas bija ceha priekšnieks, vai nav vienalga. UN varbūt tāpēc man tik ļoti žēl, ka aizlido gājputni vienaldzīgos ķeksīšos. Lūdzu mīļie, palieciet, nepametiet mani vienu šajā lielajā baltajā telpā, kurā bez manis ir vēl tikai milzīgs strīpains betona zīmulis, kas tuvojās un tu to zini. Mēs skriesim pa zemi un visādi jūs izklaidēsim, būs lunaparks un pārējie, tikai apstājieties, sastingstiet kaut vai gaisā. Bet ja jūs tomēr nepaliksiet, mēs jūs piesprādzēsim pie kokiem. Ak dievs kā tās grieztās puķes vāzē smaržo, tik stipri un nežēlīgi, viņas zin, ka mirst, es arī gribu tā smaržot brīdī, kad aizceļošu pie..dieviem vai citiem, piemēram tiem tūristiem, kas nosvīda busiņā līdz nāvei. Neticami, vai ne, bet tas būs rītdien visos laikrakstos, pirmajās lapās. Pēdējā būs stāsts par to puisīti, un tēvu, kurš viņu klapē.. Nekliedz, mazais, tētis tikai ir ļoti, ļoti nobijies, viņš jūtas apdraudēts no tā tīruma, kas tavās acīs. VIņš tev jau ir iemācījis, ka kāds ir vainīgs? Ka jāmeklē vainīgie? malacis, tēti, re ku tev gruzaviks ar žetoniem, tikai nesit viņam vairāk pa vaidziņiem, savādāk tu būsi vainīgs.
KĀ MANS KLUSUMS TEV VAR BŪT TIK VIENALDZĪGS?
labi turpinām. Arī par turpinājumiem man ir šis tas sakāms. Es tieši domāju, ka viss varētu beigties vienā lielā šķībi uzzīmētā zvaigznē un viss. nekas vairāk, ne jā ne nē, ne krāsu, ne skaņu- stop un viss. Vai arī īsti nesaprotu, kāpēc cilvēki lai draudzētos ir piešuvuši vārdiem krāsas, piemēram balta patiesība (nē nu te ir skaidrs, ka velk uz demagoģiju) vai zaļa skaudība. Kurš izdomāja, ka skaudība ietonējas zaļa? Vai būtu novērots zaļās krāsas pieplūdums skauģa sejā, vai kas cits tikpat dīvains? TUr nav nekā zaļa, baltajā patiesībā nav arī pašas skaudības, nav zaļš un nav patiesības, tas viss ir izdomāts un arī tas. Es dejoju sev pa priekšu ātrāk nekā varu paspēt un tad stipri dauzās sirds. Atgriežoties pie puisīša, viņš nevarēja atbildēt tikai uz vienu jautājumu "kāpēc?", neviens nevar un tas laikam tik ļoti mulsināja puisīša tēti, kurš atbrīvojoties no maskas gandrīz apēda manas kājas. Nē, patiešām, viņš skatījās tik traki  uz manām kājām, ka tās bija ātri jāpaslēpj zem dvieļa. Vienbrīd man pat likās, ka kājas ir pilnīgi atsevišķas personības un man ar viņām nav nekāda sakara, bet tas nebija ilgi un tad es viņām metos palīgā.
Laikam jau vajadzēja paklusēt, un palaist turpinājumu hītam par balto pilsētu, kurā debesīs lido milzīgais betona zīmulis, melnas sliedes un draudzīgi noputējusi veca lokomatīve. Tur vēl var ievietot plastmasas tiltus. Bet tad jau būs pārāk liela apdzīvotība.
Es vispār nesaprotu, kāpēc es te kautko bakstu. Arlabunakti. COmputer people sucks.