Es ilgi nestāvēju un negaidīju, kamēr nogatavināsies līdz pārdomāšanas tepiķim, kas tādās reizēs ātri izripinās aiz muguras. Es noplēsu tikai vienu spārnu (kaut tik ļoti gribējās izjaukt šo kukaini pa detaļām, pa spārnam, pa kājiņai, pa ūsiņai, bet tad jau tas tepiķis un mazs četrkantains solījums sev). Tāpēc es iebridu upē priekšlaicīgi, nekad nekas nenotiek īstajā brīdī, vienmēr, kad ir darīšana ar cilvēkiem viss ir neveikli apmulsis vai otrā ceļa pusē- apātisks bez mazām spriganām enerģijas fejiņām. Un tātad es iebridu upē. Cilvēks- kefīrpudele, cilvēks-  tukšā džina lampa (vai no lampas nomaldījies džins drīzāk), cilvēks- ta-dā!, cilvēks- mīms, kurš turpina spēlēt pantomīmu, kad publika jau aizgājusi (vai aizmigusi). Es šodien atkal esmu iesprūdusi starp stāviem melnbaltā franču kino.

God?