katru reizi, kad es saskaros ar balss pastu, notiek viens un tas pats: "atstājiet savu ziņu pēc signāla"- Pīīīīīīīīī- (klusums, klusums), pelikāns dziļdomīgi klusē un nedaudz nervozi mirkščina acis, (klusums, klusums), izdalās adrenalīns un sāk arī trīcēt rokas (klusums, klusums), attopos un nervozi piespiežu sarkano klausulīti. Tik , dumji, tā kā tāda zaķpastala skābenēs. UN tad nāk pats stulbākais, ziņa tak kaut kā jānodod (kāpēc tam vienmēr jābūt tik svarīgi??)- sēžu, rakstu uz papīra visparastāko tekstu pasaulē (labdien, šeit zvana tratratra, mums šodien bija sarunāts satikties...viss). Un tad sākas viss no sākuma kādas divas reizes un pie trešās ar eeeeem un aaaam un aaaaaaa nošļupstu no lapas savu sarezģīto sakāmo. silly- dilly. šitādos brīžos..aaaa.... es sevi lieku kaktā.

(man bija drausmīgi foršs sapnis violetīgos toņos par zemūdeni- varietē-kazino, kurā priekšnieks ir vecs pirāts ar savu dēlu, kas mēdz pārvērsties par spoku, kuram tajā brīdī ir redzams tikai milzīgs baltzobains plats smaids. Un tumšā telpā, kurā ir tikai krēsls, boss un "smaids" rozā balerīnas tērpā ar puķpodu (?????)padusē taisu lastačkas un cenšos "iesmērēties" viņu programmā. UN mani nepieņēma (sākumā) jo mans krūmiņš nebija pietiekami zaļš :D Tad vēl tur bija konkurente, kura pa kluso saspieda kaut kādas pogas, kuras gandrīz nogremdēja zemūdeni-kazino un tā tālāk, karoče atkal negribējās pamosties )

"And she smiles the secret smile
Because she knows exactly how
To carry on

So run baby run baby run baby run
Baby run

From the old familiar faces and
Their old familiar ways
To the comfort of the strangers
Slipping out before they say
So long
Baby loves to run"

( lja-lja )