reibst galva, savilkusies kūlenī, grimstot kondencētā piena bundžā (ar cukuru). ārā viss ir gustoj bet iekšā pa trubām tekalē mazas vērmelītes un tūkstošgadīgs sirmbārdains miers. Un tad saasinās pie asākas kustības: "a , ja nu es atgriežos un visi būs miruši vai nepazīs mani - maģiskā skleroze, izkāpšu ārā no lidostas un kāds būs nozadzis visu mīlestību šai pilsētai." kaut arī es lieliski zinu, ka aizspogulijā nonākšu pirmā, jau tagad mani gigantisks taurenis noklāj ar spīdīgiem stikliņiem. Arvien biežāk izkrītu no situācijas un arvien biežāk jūtos laimīga plastikāta burbulī veļoties vai rāpojot pa sienām. Kādas muļķības, šeit iekšā ir pilns ar cilvēkiem, maniem ideālajiem draugiem, mīlošiem, saudzīgiem, asprātīgiem, neiespējamiem. Un viņi visi mani mīl. Un es mīlu viņus. un viņī mīl mani un es viņus un viņi mani..Un elektroniskas mirguļojošas luminiscējošas robotizētas advancēti mobīlas vistas. Un mūžīgs violetīgu zaigojošu ziedlapiņu sniegs. Un tad, kad es ieniršu starp krāsainiem koraļļiem un jūras zvaigznēm vai tad, kad man priekšā izklāsies bezgalīgs tējas paklājs, nebūs neviena paša, ko iedomāties, bet klāt stāvēs viņi visi ar plaši
ieplestām mutēm.

Manī nav neviena dusmu spridzeklīša, tikai tavs fantastiskais kosmosa kuģis lēnītēm grimst atmuguriski atpakaļ debesīs atstājot aiz sevis bezgalīgi skumju zvaigznīšu sliedi.

Man no bailēm ir. slikta. dūša.