labākais, kas bija vakarnakt, mēs gājām ar Akmeni pa ielu un piemiedzot acis redzējām kā no opozīcijā stāvošo māju logiem kā miglas joslas plūst cilvēku sapņi. un tad mēs sapratām, ka mēs ejam  tiem cauri un tur arī parādās īstenība- divas princeses ar diadēmām un dārgām vakarkleitām (man ir tāda bēšīga miesaskrāsas izšūta ar pērlītēm) kerzakos ar kalašņikovu rokās un vecu ādas čemodānu. Vispār jau tas arī ir noticis, bet tas ir interesantākais, kas ir jau atkal noticis. es pati īsti nesaptrotu, kuro reizi es jau dzīvoju šo dzīvi, bet man sāk apnikt. un tad vēl vanna pāries pāri malām, tējkanna apdzēsīs uguni un viss piepildīsies ar gāzi, pa lodžiju iekāps ļaunie izvarotāji un skapī nevarēs paslēpties (pie tam tur jau būs priekšā skapja vecis), no sapelējušajiem kartupeļiem spainī izrūgs kartupeļu dievs. Jā jā, viss tas te man tagad priekšā gorās un nekur nepazūd. I love, youūūūū', kur tu esi? Kas tu esi? I love jūūūū'. jū, jū,

doktora desa, bērnu desa, Sašļiks un Mašļiks, svētku pastēte- cik monstrīgi.

"viņš izlēca neviena nesapņots"- ob, tas bija ģeniāli. kā tev tur iet uz zemes? neesi noguris, negribi braukt augšā atpakaļ pie spārniem?