lepni aizpeld garām pieneņpūka ļoti labi zinot savu vietu gaisa satiksmē. viss ir pilns un vielīgs, man pat bail no tā, karkasu nav- tā bija kļūda, ka mēs, ko tādu izdomājām, jo tagad sanāk vienas vienīgas nepatikšanas. Bet no otras puses, lai izbeigtu šo nesapratni, lai pārstātu bijāt matērijas, vaig iegremdēties tajās līdz žoklim, ieķerties ar rokām un ilgi ilgi braucīt, tā lai aiz nagiem aizlīp, saķeras skropstās, matos, zobos, nāsīs. Es sākšu ar tevi, mīļā, es tevi lēnām noklāšu ar vecām dūņām un ietīšu marlē (tā bija tava ideja, un viņa nepaliek mazāk tava, ka es to darīšu), tad apžilbināšu un ievietošu tajā skaistajā zaļajā Skolēnu pils pagalmā aiz vārtiem, kratīšu akācijas un kastaņus, lai birst ziedu sniegs (tā atkal bij mana ideja un arī nekas nemainās). kad viss būs beidzies, mēs abas uzšūsim vudū lelles un iesim rakt tās meža malā melnā mitrā zemē. Un kad arī tas būs beidzies, lai piepildās, kas novēlēts (sarkanas lūpas un vecs krievu lakats ap galvu, mūs tādas gribēs, kaut nerunāsim vairs nekad)
Vai tik mēs neesam pārdevušas miermīlībai savus sapņus par rīta saules apspīdētām platām baltām palodzēm? Un kā ar putekļainiem stariem,kas izdzied cauri istabai svētā manierē vīraka ritmos? Iestrēgušas baigā huiņā, vot kas ir. Nu ir, ir te viss rāms un mierīgs, bet vai tāpēc bija vērts palikt? Ir uzradušies visādi loši, kuriem nekad nav gana un mēs lavierējam, lai tikai slieku nesamītu..bet varbūt slieka reinkarnēsies par vaboli, kas tevi zemē grauzīs uz sava kārā zoba.
Es gaidīšu atbildi no tevis.