pamodini mani pirms miega.
Man ir gaismu uztverīgas plaukstas un tām bail no tumšiem kaktiem. Tikai plaukstām.
nāc tu, kurš zaļā poleitelēna maisā smaidīdams šļūc kulaku mutē, valgām acīm un sauli dzīļi zem sporta jaciņas.. hei, atliecam galvas, lai līst. Gaužas lietus lāses, tieši pa mūsu vaigukauliem, kakla bedrītēm un pārmēru vēsām ausu ļipiņām, līdz ieplūst izslāpušajās tumšajās peļķu mutēs- "dodiet vēl, dodiet vēl!".
pamodini mani pirms miega ērgļa ligzdā klinšainā raga šķautnē. Es izstiepšu roku, uzšķērdīšu debesu drānu un pataustīšu, kas tālāk.
Piedod, es negribu nokavēt prieku un prieks nokavēt mani, tāpēc es tevi nepagaidu un skrienu tālāk ar daudz gaismas gadiem tālāk, tālāk vientulībā (bet to pagaidām es nezinu un nevaru zināt, tāpēc nesteigsimies notikumiem priekšā un, starp citu, nojausma tevi ieprogrammēs, vai tu gribi, lai tevi kāds programmē???)
pamodini mani pirms miega, lai es varu skriet, joņot cauri sienām līdz ieskriet tev plaukstā un nolasīt tavas ādas kartē tuvāko ceļu pie tevis. Jau tumšs paliek. Bail arī kā nekā.
