mīļais, mīļais, klausies, mīļais, ieliec mani tajā zaļajā kumodē, ieliec un šūpini atvilktni kurā es čuču, mīļais, apber mani vēsiem pludmales oļiem uz kuriem tūkstošgadīgi krabji čukst visuma simfoniju, mīļais, paklau, izvaro mani un iestāsti, ka tas bija kaislīgs sekss, izēd man iekšas un iestādi zemē pie tomātiem, mīļais, paklau, paklau, piestādi rēķinu čigānu taboram man starp lāpstiņām, piedzirdi sātanu, nozagsim šī skumjā vīra pēdējo uguns valsi, mīļais,  es drūpu, salīmē manus nervu galus, sasien pušķī un ieplaucē neaizmirstulīti, zini, pagalmā vīrakā bērzus kūpina, šeit mana plauksta, auksta zem tava svara,
paklau, mīļais, mīīī-ļotais, manī ienaglotais, novēro zivis un māci man skumbriju pantomīmu, nepievīlu, ne-pie-vīlu. iestādi manī vēžu deju un pēc tam šūnu terapiju, sajauc man matus un tikai pa vienam pie viena epopeja ar krāšņako smaidu sejā. vai

te nu ir mans Pii-ruks, piirukshkjis dienaszaglis, koķetējot ar otru manu mīļoto & corporated ar maniem mazajiem okulārfotoaparātiņiem un ROKĀM.